Audžuvecāks, aizbildnis vai adoptētājs – tās ir dažādas juridiskas formas, bet ar kopīgu mērķi – sniegt mājas un atbalstu bērnam, par kuru bioloģiskie vecāki dažādu iemeslu dēļ nespēj parūpēties. Svarīgi, lai šī persona sevī jūt vēlmi bērnu atbalstīt viņa dzīves gaitās, piepildīt tos tukšumus, kas radušies bērna dzīvē. Tēma, kura pagājušā gada nogalē satricināja daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdis, izskanot labdarības maratonam “Dod pieci”, un iedrošināja cilvēkus atvērt savas mājas durvis bērniem, kuri atrodas bērnu namā. Akcijas izskaņa paplašināja sabiedrības izpratni par patieso situāciju valstī, kā arī lika satrūkties institūcijām, kurās bērni ievietoti.
Viena laimīga dzīve ir daudz! Ir cilvēki, kuri spēj sniegt mājas vienam bez vecāku gādības palikušam bērnam, piemēram, adoptējot. Bet ir vecāki, kuri spēj savu sirdi atvērt tik plaši, ka tajā pietiek vietas arī desmit, reizēm pat divdesmit bērniem, un tās ir audžuģimenes. Dažas no tām novērtētas publiski, bet kopumā valstī par maz atbalstītas, tomēr tās vislielāko novērtējumu atrod audžubērna priecīgā smaidā un ciešā apskāvienā..
Arī valsts mērogā esam sakustējušies un viena no deinstitucionalizācijas plāna mērķgrupām ir bērni, kuri dzīvo bērnu namos. Vidzemes plānošanas reģionā drīzumā tiks uzsākti motivējoši sarunu cikli potenciālajām audžuģimenēm, neaizmirstot arī par aizbildņiem, adoptētājiem, viesģimenēm un mentoriem! Tāpēc š.g. 5.-6.aprīlī pieredzes apmaiņas braucienā, kurš tika organizēts deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” ietvaros, Vidzemes plānošanas reģionā esošo pašvaldību speciālistiem bija iespēja viesoties Kandavas novada sociālajā dienestā un z/s “Indāni”, kur notika atklātas un sirsnīgas sarunas ar Kandavas novada audžumammām. Sarunām pievienojās “Zantes ģimenes atbalsta centrs” vadītāja Aija Švāne. Aija strādā ar bērniem, kuri cietuši no vardarbības, bet pirms tam pati bijusi audžumamma ar ilgu gadu pieredzi. Brauciena laikā ar jaunumiem bērnu ārpusģimenes aprūpes jautājumos un pieredzes stāstos dalījās profesionālo audžuģimeņu apvienības “Terēze” vadītāja Ārija Martukāne.
Brauciena mērķis bija uzklausīt ne tikai citu reģionu pašvaldību speciālistu pieredzi, bet uzzināt arī audžuvecāku, aizbildņu un adoptētāju viedokli par saņemto vai, gluži pretēji, nepietiekamo atbalstu savā pašvaldībā, kas saistās ar šo pienākumu veikšanu. Viesojoties Tukumā, diskusijās un pieredzes apmaiņā piedalījās pašvaldību darbinieki no sociālā dienesta un bāriņtiesas, kā arī audžuvecāki un vietējie mediji. Sarunu laikā iezīmējās tas, cik svarīgs ir preventīvais darbs ar riska ģimenēm. Nostiprinājās pārliecība par to, ka vairāk strādājot ar problēmu cēloņiem, būtu mazāka vajadzība gan pēc audžuģimenēm, gan bērnu namiem, tāpēc Tukuma novads šobrīd aktīvi iegulda resursus preventīvajā darbā un bērnus no ģimenes izņem galējas vajadzības gadījumā. Tukuma speciālisti norādīja, ka svarīgi ir dot iespēju vecākiem bērnus atgūt, kad ir izpildīti konkrēti uzdevumi. Vienlaicīgi jāraugās, lai šie uzdevumi būtu izpildāmi.
Ar savām pārdomām pēc pieredzes apmaiņas brauciena dalījās kāda Vidzemes reģiona pašvaldības darbiniece -“Uzklausot Kandavas sociālā dienesta pieredzi, es redzu mērķi, uz ko jāiet un kā to panākt. Priecē tukumnieku nospraustais mērķis, lai neviens bērns novadā neatrastos institūcijā, lai viņiem veicas! Strādāju ar audžuģimenēm jau ilgi, bet vienmēr var kaut ko jaunu uzzināt, jo katrs gadījums ir vienreizējs, neatkārtojams, bet visas situācijas ir risināmas. Katra audžuģimene ir pelnījusi atzinību un pateicību, diemžēl, pagaidām vēl sabiedrība, arī valdība to nenovērtē. Paldies audžuģimenēm par uzdrošināšanos par sevi stāstīt, runāt….”
Sarunās ar audžumammām vairākkārt tika pieminēts trūkstošais atbalsts problēmsituācijās, kad risinājums vajadzīgs nekavējoties, reizēm naktī vai arī gadījumos, kad bērnam vajadzīgs īpašs speciālists, kurš pašvaldībā nav pieejams vai ģimenei nav iespējams pie viņa nokļūt. Kāda brauciena dalībniece pēc diskusijām uzsver -“Nepieciešami pakalpojumi audžuģimeņu, aizbildņu atbalstam problēmsituāciju gadījumos, ko vajadzētu nodrošināt kā valsts pakalpojumu ar sniegšanas vietu pašvaldībās, lai pakalpojumi būtu pieejami visā Latvijā”. Kāda audžumamma no Kandavas uzsver: “Kad iedod bērnu, viņam līdzi nāk viņa lieta, bet neviens neskatās katru bērnu individuāli, neskatās viņa vajadzības. Pašai ir jāmeklē kā risināt veselības problēmas, braukājot pie dažādiem speciālistiem, līdz atrodi to, kuru vajag. Arī par ceļa izdevumiem netiek domāts, jo, ja speciālists pieejams tikai Rīgā, tad tas būtiski ietekmē budžetu un prasa laiku.” Kopumā kvalitatīva atbalsta pakalpojuma sniegšanā vēl daudz darba, paies laiks, līdz skatīsimies uz katra bērna nepieciešamībām individuāli. Un arī atbalstu audžuģimenēm sniegsim pēc nepieciešamības.
Pašvaldības darbiniekos nostiprinājās apziņa par viņu lomu deinstitucionalizācijas procesā un tas, ka aiz katra darba jautājuma stāv bērns par kura likteni lemj citi – arī šis darbinieks. Šie lēmumi nav viegli nevienai no iesaistītajām pusēm, īpaši bērnam, kuram izvēles iespējas, no viņa skatu punkta raugoties, ir skaudras – vardarbīgi vai atkarīgi vecāki, kurus viņš mīl, vai bērnu nams, labākā gadījumā – audžuģimene, par kuru viņš neko nezina,.
“Būtu jāsniedz lielāks atbalsts pašvaldībās bioloģiskajai ģimenei arī materiālā ziņā, jo materiālā situācija, kad bērns atgriežas, tajā ir sliktāka, salīdzinot ar audžuģimeni.”-saka kāda sociālā darbiniece.
Brauciens rosināja dažādas pārdomas gan kā pašvaldību speciālistiem, gan kā sabiedrības daļai. Cik atbalstoši mēs esam pret grūtībās nonākušu ģimeni, kurai draud bērnu izņemšana, kad esam pašvaldības darbinieka lomā? Vai esam atbalstoši pret šo pašu ģimeni, būdami viņas kaimiņi un palīdzam savu iespēju robežās problēmas risināšanā? Kā mēs reaģējam un ko stāstam saviem bērniem, kad bērns no bērnu nama ir mūsu bērna jaunais klases biedrs…
Pieredzes apmaiņas brauciens noritēja deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” ietvaros. Vairāk informācijas par projektu šeit.
